Eiropas Savienības valstu saraksts
Kā ekonomiska un politiska savienība Eiropas Savienībā ir 28 dalībvalstis. Izņemot Kipru, kas atrodas Rietumāzijā, visi dalībnieki ir no Eiropas. Saīsināti ES, Eiropas Savienībā ir 512 497 877 iedzīvotāji, un tās platība ir 4 475 757 km². Savienība vēl nav federācija, bet ir izaugusi par vienotu tirgu, kurā 19 dalībvalstis izmanto vienu un to pašu valūtu – EURO. Nākamajā tabulā ir sniegts pilns ES valstu saraksts, kas sakārtotas pēc pēdējā kopējā iedzīvotāju skaita. Jūs varat atrast konkrētu pievienošanās datumu katrai dalībvalstij un ārpus eiro valūtām, kuras joprojām tiek izmantotas pārējās 9 dalībvalstīs. Turklāt tajā ir 23 oficiālās valodas un aptuveni 150 reģionālās valodas. Lūdzu, ņemiet vērā, ka tuvākajā nākotnē dalībvalstu skaits var pieaugt.
Cik daudz valstu ir Eiropas Savienībā
Nākamajā tabulā ir uzskaitītas visas 28 Eiropas Savienības dalībvalstis. Kandidātvalstis dalībai ES ir: Bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika, Islande, Melnkalne, Serbija un Turcija. Potenciālās kandidātvalstis ir Albānija, Bosnija un Hercegovina un Kosova. Norvēģija, Islande, Šveice un Lihtenšteina nav Eiropas Savienības dalībvalstis, bet piedalās vienotajā tirgū, izņemot muitas savienību.
Visu ES valstu saraksts
Apskatiet šo tabulu, lai redzētu visu Eiropas Savienības valstu sarakstu pēc iedzīvotāju skaita.
| Rangs | Karogs | Valsts | Populācija | Pievienošanās datums | Valūta | Novads |
| 1 |  |
Vācija | 83 783 953 | 1957/3/25 | EURO | Rietumeiropa |
| 2 |  |
Apvienotā Karaliste | 67 886 022 | 1973/1/1 | Lielbritānijas mārciņa | Ziemeļeiropa |
| 3 |  |
Francija | 65 273 522 | 1957/3/25 | EURO | Rietumeiropa |
| 4 |  |
Itālija | 60 461 837 | 1957/3/25 | EURO | Dienvideiropa |
| 5 |  |
Spānija | 46 754 789 | 1986/1/1 | EURO | Dienvideiropa |
| 6 |  |
Polija | 37 846 622 | 2004/5/1 | Polijas zlots | Austrumeiropa |
| 7 |  |
Rumānija | 19 237 702 | 2007/01/1 | Rumānijas leja | Austrumeiropa |
| 8 |  |
Nīderlande | 17 134 883 | 1957/3/25 | EURO | Rietumeiropa |
| 9 |  |
Beļģija | 11 589 634 | 1957/3/25 | EURO | Rietumeiropa |
| 10 |  |
Čehu Republika | 10 708 992 | 2004/5/1 | Čehijas krona | Austrumeiropa |
| 11 |  |
Grieķija | 10 423 065 | 1981/1/1981 | EURO | Dienvideiropa |
| 12 |  |
Portugāle | 10 196 720 | 1986/1/1 | EURO | Dienvideiropa |
| 13 |  |
Zviedrija | 10 099 276 | 1995/1/1995 | Zviedrijas krona | Ziemeļeiropa |
| 14 |  |
Ungārija | 9 660 362 | 2004/5/1 | Ungārijas forints | Austrumeiropa |
| 15 |  |
Austrija | 9 006 409 | 1995/1/1995 | EURO | Rietumeiropa |
| 16 |  |
Bulgārija | 6 948 456 | 2007/01/1 | Bulgārijas lev | Austrumeiropa |
| 17 |  |
Dānija | 5 792 213 | 1973/1/1 | Dānijas krona | Ziemeļeiropa |
| 18 |  |
Somija | 5 540 731 | 1995/1/1995 | EURO | Ziemeļeiropa |
| 19 |  |
Slovākija | 5 459 653 | 2004/5/1 | EURO | Austrumeiropa |
| 20 |  |
Īrija | 4 937 797 | 1973/1/1 | EURO | Ziemeļeiropa |
| 21 |  |
Horvātija | 4 105 278 | 2013/7/1 | Horvātijas kuna | Dienvideiropa |
| 22 |  |
Lietuva | 2 722 300 | 2004/5/1 | EURO | Ziemeļeiropa |
| 23 |  |
Slovēnija | 2 078 949 | 2004/5/1 | EURO | Dienvideiropa |
| 24 |  |
Latvija | 1 886 209 | 2004/5/1 | EURO | Ziemeļeiropa |
| 25 |  |
Igaunija | 1 326 546 | 2004/5/1 | EURO | Ziemeļeiropa |
| 26 |  |
Kipra | 1 207 370 | 2004/5/1 | EURO | Rietumāzija |
| 27 |  |
Luksemburga | 625 989 | 1957/3/25 | EURO | Rietumeiropa |
| 28 |  |
Malta | 441 554 | 2004/5/1 | EURO | Dienvideiropa |
ES valstu karte
Fakti par Eiropas Savienību
- Eiropas Savienības diena tiek atzīmēta 9. maijā.
- Tā sauktā eirozona atbilst 17 ES dalībvalstīm, kas ieviesa eiro valūtu, un Igaunija bija pēdējā valsts, kas ieviesa valūtu 2011. gadā.
- Tiek lēsts, ka Eiropas iedzīvotāju skaits ir 500 miljoni cilvēku, kas atbilst 7% no pasaules iedzīvotāju skaita.
- Daži pētnieki uzskata, ka Eiropas Savienības veidošanās sākas ar Beniluksa bloka izveidi (Beļģija, Nīderlande, Luksemburga) Otrā pasaules kara laikā, kura galvenais mērķis bija veidot vienotu tirgu, samazinot muitas tarifus starp dalībvalstīm.
- Eiropas Savienība piedalās tādos nozīmīgos sanāksmju forumos kā G7 – Septiņu grupa, G8 (G7 + Krievija) un G20.
Eiropas integrācijas sākums
Pēckara Eiropa un nepieciešamība pēc vienotības
Pēc Otrā pasaules kara postījumiem Eiropa saskārās ar neatliekamo vajadzību pēc rekonstrukcijas un miera. Eiropas integrācijas ideja tika uzskatīta par veidu, kā novērst turpmākus konfliktus un veicināt ekonomisko sadarbību. Tādi līderi kā Roberts Šūmans, Žans Monē un Konrāds Adenauers paredzēja vienotu Eiropu, kurā valstis strādās kopā, lai nodrošinātu stabilitāti un labklājību.
Eiropas Ogļu un tērauda kopiena (EOTK)
1951. gadā ar Parīzes līgumu tika izveidota Eiropas Ogļu un tērauda kopiena (EOTK), kas ir pirmais solis ceļā uz ekonomisko integrāciju. Šī līguma mērķis bija regulēt dalībvalstu (Beļģijas, Francijas, Itālijas, Luksemburgas, Nīderlandes un Rietumvācijas) ogļu un tērauda rūpniecību un nodot tās kopējai iestādei. EOTK bija revolucionāra iniciatīva, kas lika pamatu dziļākai sadarbībai un radīja precedentu turpmākai integrācijai.
Eiropas Ekonomikas kopienas izveidošanās
Romas līgums
EOTK panākumi veicināja turpmāku integrāciju, kā rezultātā 1957. gadā tika parakstīts Romas līgums. Ar šo līgumu tika izveidota Eiropas Ekonomikas kopiena (EEK) un Eiropas Atomenerģijas kopiena (Euratom). EEK mērķis bija izveidot kopīgu tirgu un muitas savienību starp sešām dibinātājvalstīm, veicinot preču, pakalpojumu, kapitāla un cilvēku brīvu apriti. Euratom koncentrējās uz kodolenerģijas izmantošanu miermīlīgiem nolūkiem.
EEK paplašināšana un padziļināšana
1960. un 1970. gados EEK paplašināja savu dalību un padziļināja integrāciju. Dānija, Īrija un Apvienotā Karaliste pievienojās 1973. gadā, iezīmējot pirmo paplašināšanos. Šajā periodā tika izstrādāta arī kopējā politika, piemēram, Kopējā lauksaimniecības politika (KLP) un Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) ieviešana.
No EEK uz Eiropas Savienību
Vienotais Eiropas akts
Astoņdesmitie gadi ienesa būtiskas izmaiņas, parakstot Vienoto Eiropas aktu (SEA) 1986. gadā. SEA mērķis bija līdz 1992. gadam izveidot vienotu tirgu, likvidējot atlikušos šķēršļus brīvai tirdzniecībai un saskaņojot noteikumus visās dalībvalstīs. Tas arī paplašināja Eiropas Parlamenta pilnvaras un uzlaboja sadarbību tādās jomās kā vides politika un pētniecība.
Māstrihtas līgums
Līgums par Eiropas Savienību, plaši pazīstams kā Māstrihtas līgums, tika parakstīts 1992. gadā un stājās spēkā 1993. gadā. Šis līgums iezīmēja oficiālu Eiropas Savienības (ES) izveidi un ieviesa trīs pīlāru struktūru: Eiropas Kopienas, kopīgā Ārpolitika un drošības politika (KĀDP) un tieslietas un iekšlietas (TI). Tas arī lika pamatus Ekonomikas un monetārajai savienībai (EMS) un vienotas valūtas eiro ieviešanai.
Eiro un turpmākā paplašināšanās
Eiro ieviešana
Eiro kā grāmatvedības valūta tika ieviesta 1999. gadā un nāca apgrozībā 2002. gadā, kļūstot par oficiālo valūtu 12 ES valstīs. Eiropas Centrālās bankas (ECB) izveides un Stabilitātes un izaugsmes pakta (SIP) īstenošanas mērķis bija nodrošināt fiskālo disciplīnu un ekonomisko stabilitāti eirozonā.
Austrumu paplašināšanās
ES lielākā paplašināšanās notika 2004. gadā, uzņemot desmit jaunas dalībvalstis no Centrāleiropas un Austrumeiropas, kā arī Kipru un Maltu. Šīs paplašināšanās mērķis bija veicināt stabilitāti, demokrātiju un ekonomisko izaugsmi postkomunistiskajā Eiropā. Bulgārija un Rumānija pievienojās 2007. gadā, kam sekoja Horvātija 2013. gadā.
Izaicinājumi un reformas
Lisabonas līgums
Lisabonas līgums, kas stājās spēkā 2009. gadā, tika izstrādāts, lai racionalizētu ES darbības un uzlabotu tās demokrātisko leģitimitāti. Tā reformēja institucionālās struktūras, ieviesa Eiropadomes priekšsēdētāja amatu un paplašināja Eiropas Parlamenta lomu. Līgums paredzēja arī lielāku saskaņotību ārējās attiecībās un lēmumu pieņemšanas procesos.
Finanšu krīzes un atbildes
2008. gada globālā finanšu krīze un tai sekojošā eirozonas parādu krīze radīja ES nopietnas problēmas. Dalībvalstis īstenoja taupības pasākumus un finanšu reformas, lai stabilizētu savu ekonomiku. ES izveidoja tādus mehānismus kā Eiropas Stabilitātes mehānisms (ESM) un uzņēmās banku savienības iniciatīvas, lai stiprinātu finanšu pārvaldību un novērstu turpmākas krīzes.
Pašreizējie notikumi un ES nākotne
Brexit
2016. gadā Apvienotā Karaliste nobalsoja par izstāšanos no ES, kas noveda pie Brexit. Apvienotā Karaliste oficiāli izstājās no ES 2020. gada 31. janvārī. Brexit ir bijušas dziļas politiskas, ekonomiskas un sociālas sekas, kas rosināja diskusijas par ES turpmāko virzību un kohēziju.
Pastāvīga integrācija un paplašināšanās
Neraugoties uz izaicinājumiem, ES turpina īstenot dziļāku integrāciju un paplašināšanos. Rietumbalkānu un Austrumeiropas valstis vēlas pievienoties savienībai, un ES joprojām ir apņēmusies atbalstīt to reformas un attīstību. Tādi jautājumi kā klimata pārmaiņas, digitālā transformācija un ģeopolitiskā spriedze veido ES politikas programmu un tās lomu globālajā arēnā.
