Valstis Ziemeļāfrikā
Cik nāciju Ziemeļāfrikā
Ziemeļāfrika, kas atrodas Āfrikas ziemeļu daļā, sastāv no 7 valstīm. Šeit ir visu Ziemeļāfrikas valstu saraksts alfabētiskā secībā: Alžīrija, Ēģipte, Lībija, Maroka, Sudāna, Dienvidsudāna un Tunisija.
1. Alžīrija
Alžīrija ir valsts Ziemeļāfrikā un virspusē lielākā valsts Āfrikā un robežojas ar Tunisiju, Lībiju, Nigēru, Mali, Maroku un Mauritāniju. Alžīrijas galvaspilsētu sauc par Alžīriju, un oficiālā valoda ir arābu valoda.
 |
|
2. Ēģipte
Ēģipte ir republika Ziemeļāfrikas austrumos pie Vidusjūras un Sarkanās jūras. Ēģipte robežojas ar Vidusjūru ziemeļos, ar Gazas joslu un Izraēlu ziemeļaustrumos, ar Sarkano jūru austrumos, ar Sudānu dienvidos un ar Lībiju rietumos. Apmēram 80% Ēģiptes iedzīvotāju dzīvo netālu no lielās Nīlas upes.
 |
|
3. Lībija
Lībija, formāli Lībijas štats ir valsts Ziemeļāfrikā. Lībija atrodas starp Ēģipti austrumos, Sudānu dienvidaustrumos, Čadu un Nigēru dienvidos, Alžīriju un Tunisiju rietumos un Vidusjūru ziemeļos ar Maltas salu kā tuvāko valsti.
 |
|
4. Maroka
Maroka, formāli Marokas Karaliste, ir valsts Ziemeļāfrikas rietumos. Tā ir viena no Āfrikas vistālāk uz ziemeļiem esošajām valstīm. Valsts robežojas ar Alžīriju, Rietumsahāru, Spāniju un Atlantijas okeānu un Vidusjūru.
 |
|
5. Sudāna
Sudāna, formāli Sudānas Republika, dažreiz saukta par Ziemeļsudānu, ir valsts Ziemeļāfrikā, kas bieži tiek uzskatīta arī par Tuvo Austrumu daļu.
 |
|
6. Dienvidsudāna
Dienvidsudāna, formāli Dienvidsudānas Republika, ir valsts Austrumāfrikā. Dienvidsudāna robežojas ar Sudānu ziemeļos, ar Ugandu, Keniju un Kongo Demokrātisko Republiku dienvidos, ar Etiopiju austrumos un ar Centrālāfrikas Republiku rietumos. Nācija izveidojās 2011. gadā, atdaloties no Sudānas.
 |
|
7. Tunisija
Tunisija, formāli Tunisijas Republika ir valsts Ziemeļāfrikā, Vidusjūras dienvidu krastā. Valsts robežojas ar Alžīriju rietumos un Lībiju dienvidaustrumos.
 |
|
Valstis Ziemeļāfrikā pēc iedzīvotāju skaita un to galvaspilsētām
Kā minēts iepriekš, Ziemeļāfrikā ir septiņas neatkarīgas valstis. To vidū lielākā valsts ir Ēģipte, bet mazākā – Lībija pēc iedzīvotāju skaita. Pilns Ziemeļāfrikas valstu saraksts ar galvaspilsētām ir parādīts zemāk esošajā tabulā, sakārtots pēc jaunākā kopējā iedzīvotāju skaita.
| Rangs | Valsts | Populācija | Zemes platība (km²) | Kapitāls |
| 1 | Ēģipte | 98 839 800 | 995 450 | Kaira |
| 2 | Alžīrija | 43 378 027 | 2 381 741 | Alžīra |
| 3 | Sudāna | 41 617 956 | 1 861 484 | Džuba |
| 4 | Maroka | 35 053 200 | 446 300 | Rabāta |
| 5 | Tunisija | 11 551 448 | 155 360 | Tunisa |
| 6 | Dienvidsudāna | 12 778 239 | 619 745 | Džuba |
| 7 | Lībija | 6 777 452 | 1 759 540 | Tripole |
Ziemeļāfrikas valstu karte
Īsa Ziemeļāfrikas vēsture
Senās civilizācijas
Pirmsdinastiskais un agrīnais dinastiskais periods
Ziemeļāfrikas vēsture ir dziļi saistīta ar dažām no senākajām zināmajām cilvēku civilizācijām. Reģiona slavenākā senā civilizācija ir Senā Ēģipte, kas radās gar Nīlas upi. Predinastijas periodā (ap 6000.-3150. g. p.m.ē.) attīstījās agrīnās lauksaimniecības kopienas un veidojās politiskās struktūras. Šis laikmets vainagojās ar Augšēģiptes un Lejasēģiptes apvienošanu, ko veica karalis Narmers, iezīmējot agrīnās dinastijas perioda sākumu (apmēram 3150.–2686. g. p.m.ē.).
Vecās, vidējās un jaunās karaļvalstis
Vecā karaļvalsts (ap 2686. g. — 2181. g. p.m.ē.) ir slavena ar Gīzas piramīdu celtniecību, tostarp Lielo piramīdu, kas celta faraonam Hufu. Šo laikmetu raksturoja centralizēta vara un monumentālā arhitektūra. Vidusvalsts (ap 2055.–1650. g. p.m.ē.) sekoja nestabilitātes periodam, un tā ir ievērojama ar saviem sasniegumiem literatūrā, mākslā un militārajā organizācijā.
Jaunā valstība (ap 1550.–1077. p.m.ē.) iezīmēja Ēģiptes varas un labklājības virsotni. Tādi faraoni kā Hatšepsuta, Ehnatons un Ramzess II paplašināja impēriju un uzsāka nozīmīgus celtniecības projektus, tostarp tempļus un kapenes Karaļu ielejā. Jaunās Karalistes noriets sākās ar jūras tautu iebrukumiem un iekšējām nesaskaņām.
Kartāga un feniķieši
Ziemeļāfrikas rietumu daļā feniķieši ap 814. gadu p.m.ē. nodibināja Kartāgas pilsētu (mūsdienu Tunisija). Kartāga kļuva par lielu jūras un tirdzniecības spēku, dominējot tirdzniecībā Vidusjūrā. Kartāgīnas impērija sasniedza savu kulmināciju tādu ģenerāļu, piemēram, Hannibala, vadībā, kurš Otrā Pūnijas kara laikā (218.–201. g. p.m.ē.) šķērsoja Alpus, lai izaicinātu Romu. Tomēr Kartāga galu galā nonāca Romas rokās 146. gadā p.m.ē. pēc Trešā pūniešu kara, kā rezultātā tika izveidota Āfrikas Romas province.
Romas un Bizantijas periodi
Romiešu Ziemeļāfrika
Pēc Pūnu kariem Roma paplašināja savu kontroli pār Ziemeļāfriku. Reģions kļuva par būtisku Romas impērijas daļu, kas pazīstama ar savu lauksaimniecisko ražošanu, īpaši kviešu un olīveļļu. Romas valdīšanas laikā uzplauka tādas pilsētas kā Leptis Magna, Kartāga un Aleksandrija, kas kalpoja kā būtiski tirdzniecības, kultūras un mācību centri.
Bizantijas Ziemeļāfrika
Pēc Rietumromas impērijas sabrukuma mūsu ēras 5. gadsimtā Bizantijas impērija (Austrumromas impērija) saglabāja kontroli pār Ziemeļāfrikas daļām. Bizantijas periodā turpinājās romiešu kultūras un arhitektūras ietekmes, kā arī kristietības izplatība. Tomēr reģions saskārās ar pieaugošu spiedienu no berberu ciltīm un iekšējām nesaskaņām, vājinot Bizantijas kontroli.
Islāma uzvara un dinastijas
Agrīna islāma ekspansija
7. gadsimtā islāma kalifāts paplašinājās Ziemeļāfrikā. Sākotnējie iekarojumi sākās Rašidunas kalifu laikā un turpinājās Omeijādu kalifātā. Līdz 8. gadsimta sākumam lielākā daļa Ziemeļāfrikas bija iekļauta islāma pasaulē. Islāma izplatība radīja būtiskas kultūras, reliģijas un valodas pārmaiņas, kā arī jaunu pilsētu un tirdzniecības tīklu izveidi.
Fatimid un Almohad dinastijas
Fatimīdu kalifāts, ko 10. gadsimtā dibināja šiītu fatimīdu dinastija, nodibināja savu galvaspilsētu Kairā, pārveidojot pilsētu par nozīmīgu politisko un kultūras centru. Fatimīdi pārvaldīja lielu daļu Ziemeļāfrikas, Ēģiptes un Levantes līdz 12. gadsimtam, kad kontroli pārņēma Ajubidu dinastija, kuru dibināja Salāhs al-Dins (Saladins).
Almohadu dinastija, berberu berberu musulmaņu dinastija, radās 12. gadsimtā, izcelsme ir Marokas Atlasa kalnos. Almohadi apvienoja savā valdījumā lielu daļu Ziemeļāfrikas un Spānijas, veicinot stingru islāma interpretāciju un veicinot intelektuālā un kultūras uzplaukuma periodu. Tomēr 13. gadsimtā viņu valdīšana sāka mazināties, radot jaunas pilnvaras reģionā.
Osmaņu laikmets
Osmaņu iekarošana un pārvalde
Līdz 16. gadsimta sākumam Osmaņu impērija bija paplašinājusi savu darbību Ziemeļāfrikā. Osmaņi nodibināja kontroli pār lielākajām teritorijām, tostarp mūsdienu Alžīriju, Tunisiju un Lībiju. Viņu administrācija nodrošināja stabilitāti un integrāciju lielākajā Osmaņu tirdzniecības tīklā, kas savienoja Eiropu, Āziju un Āfriku. Neskatoties uz Osmaņu valdību, vietējie valdnieki bieži saglabāja ievērojamu autonomiju, it īpaši tālajās provincēs.
Ekonomikas un kultūras attīstība
Osmaņu valdīšanas laikā Ziemeļāfrika piedzīvoja ievērojamu attīstību tirdzniecībā, lauksaimniecībā un urbanizācijā. Tādas pilsētas kā Alžīra, Tunisa un Tripole kļuva par rosīgiem tirdzniecības un kultūras centriem. Šajā periodā pieauga arī arhitektūras un mākslas tradīcijas, sajaucot Osmaņu un vietējo berberu ietekmi. Izglītības iestādēm, tostarp medresēm, bija izšķiroša loma zināšanu un islāma stipendiju izplatīšanā.
Koloniālais periods
Eiropas kolonizācija
19. gadsimts iezīmēja Eiropas kolonizācijas sākumu Ziemeļāfrikā. Francija sāka Alžīrijas iekarošanu 1830. gadā, kas izraisīja ilgstošu un brutālu kolonizācijas procesu. Tunisija nonāca Francijas protektorātā 1881. gadā, savukārt Itālija iebruka un kolonizēja Lībiju 1911. gadā. Briti, koncentrējoties uz Ēģipti, oficiāli nodibināja protektorātu pār valsti 1882. gadā, lai gan Ēģipte saglabāja nominālo neatkarību Osmaņu impērijas pakļautībā līdz Pirmajam pasaules karam.
Kolonizācijas ietekme
Koloniālā vara ieviesa dziļas pārmaiņas Ziemeļāfrikā, tostarp jaunu administratīvo sistēmu ieviešanu, infrastruktūru un ekonomisko izmantošanu. Koloniālās lielvaras koncentrējās uz resursu ieguvi un reģiona integrāciju globālajos tirdzniecības tīklos, bieži uz vietējo iedzīvotāju rēķina. Pretošanās koloniālajai varai bija plaši izplatīta, un tādas ievērojamas personas kā Abdelkaders Alžīrijā un Omars Muhtars Lībijā vadīja nozīmīgas opozīcijas kustības.
Neatkarība un mūsdienu laikmets
Cīņas par neatkarību
20. gadsimta vidū Ziemeļāfriku pārņēma neatkarības kustību vilnis. Ēģipte 1922. gadā ieguva formālu neatkarību no Lielbritānijas, lai gan britu ietekme saglabājās līdz 1952. gada revolūcijai. Lībija neatkarību ieguva 1951. gadā, kļūstot par Lībijas karalisti. Alžīrijas cīņa par neatkarību no Francijas vainagojās ar Alžīrijas karu (1954-1962), kas beidzās ar Alžīrijas neatkarību 1962. gadā pēc brutāla konflikta.
Tunisija un Maroka arī ieguva neatkarību no Francijas 1956. gadā. Koloniālās varas beigas iezīmēja jaunas ēras sākumu Ziemeļāfrikas valstīm, ko raksturo centieni izveidot suverēnas valstis, attīstīt ekonomiku un risināt sociālās un politiskās problēmas.
Izaicinājumi pēc neatkarības atjaunošanas
Periods pēc neatkarības atjaunošanas Ziemeļāfrikā ir bijis raksturīgs gan progresam, gan izaicinājumiem. Tautas saskārās ar tādām problēmām kā politiskā nestabilitāte, ekonomiskās grūtības un sociālie nemieri. Ēģiptē Gamala Abdela Nasera vadība ieviesa nozīmīgas reformas un koncentrējās uz panarābismu, taču izraisīja arī konfliktus, piemēram, 1956. gada Suecas krīzi.
Alžīrija, kas izkļuva no postošā kara, saskārās ar iekšējām nesaskaņām un ekonomiskiem izaicinājumiem. Lībija Muamara Kadafi vadībā īstenoja radikāla sociālisma un panafrikānisma politiku, kas noveda gan pie attīstības iniciatīvām, gan starptautiskās izolācijas.
Mūsdienu norises
Pēdējās desmitgadēs Ziemeļāfrika ir piedzīvojusi ievērojamas politiskās un sociālās pārmaiņas. 2011. gada arābu pavasaris šajā reģionā ienesa dramatiskas pārmaiņas, izraisot ilgstoši pastāvošo režīmu gāšanu Tunisijā, Lībijā un Ēģiptē. Šīs sacelšanās uzsvēra plaši izplatītās prasības pēc politiskās brīvības, ekonomiskām iespējām un sociālā taisnīguma.
Mūsdienās Ziemeļāfrika turpina risināt sarežģītus izaicinājumus, tostarp ekonomikas dažādošanu, politiskās reformas un reģionālo drošību. Centieni uzlabot reģionālo sadarbību, risināt klimata pārmaiņu problēmas un veicināt ilgtspējīgu attīstību ir reģiona nākotnes izredzes.
