Valstis Rietumeiropā

Cik daudz valstu Rietumeiropā

Kā Eiropas reģions Rietumeiropa sastāv no 9  neatkarīgām valstīm (Austrija, Beļģija, Francija, Vācija, Lihtenšteina, Luksemburga, Monako, Nīderlande, Šveice) un 2 teritorijām (Gērnsija, Džērsija). Rietumeiropas valstu un atkarību sarakstu pēc iedzīvotāju skaita skatīt zemāk. Turklāt šīs lapas beigās varat tos visus atrast alfabētiskā secībā.

1. Austrija

Austrija, oficiāli Austrijas Republika, ir valsts bez jūras Centrāleiropā. Austrija robežojas gan ar Vāciju, gan ar Čehiju ziemeļos, ar Slovākiju un Ungāriju austrumos, ar Slovēniju un Itāliju dienvidos un ar Šveici un Lihtenšteinu rietumos.

Galvaspilsēta: Vīne Platība: 83 879 km² Valoda: vācu Valūta: eiro

2. Beļģija

Beļģija ir konstitucionāla monarhija Rietumeiropā un robežojas ar Franciju, Vāciju, Luksemburgu un Nīderlandi. Beļģijā atrodas ES galvenā mītne un vairākas lielas starptautiskas organizācijas. Beļģijā dzīvo aptuveni 11 miljoni cilvēku, un divus lielākos reģionus sauc par Flandriju, kas atrodas Valonijas ziemeļos un franciski runājošais dienvidu reģions.

Galvaspilsēta: Brisele Platība: 30 530 km² Valodas: franču, vācu un holandiešu Valūta: eiro

3. Francija

Francija, formāli Francijas Republika vai alternatīvi Francijas Republika, ir republika Rietumeiropā. Francijai ir piekrasti līdz Atlantijas okeānam, Lamanšam un Vidusjūrai.

Galvaspilsēta: Parīze Platība: 549 190 km² Valoda: franču Valūta: eiro

4. Vācija

Vācija, formāli Vācijas Federatīvā Republika, ir federāla zeme, kas atrodas Centrāleiropā un sastāv no 16 valstīm. Vācija ir viena no vadošajām industriālajām valstīm pasaulē.

Galvaspilsēta: Berlīne Platība: 357 120 km² Valoda: vācu Valūta: eiro

5. Lihtenšteina

Lihtenšteina, formāli Lihtenšteinas Firstiste, ir neatkarīga konstitucionāla monarhija Centrāleiropas Alpos, kas atrodas starp Šveici un Austriju. Lihtenšteina ir viena no Eiropas mikrovalstīm.

Galvaspilsēta: Vaduca Platība: 160 km² Valoda: vācu Valūta: Šveices franks

6. Luksemburga

Luksemburga, oficiāli Luksemburgas Lielhercogiste, ir valsts, kas atrodas Rietumeiropā. Valsts robežojas ar Beļģiju rietumos un ziemeļos, Vāciju austrumos un Franciju dienvidos.

Galvaspilsēta: Luksemburga Platība: 2590 km² Valoda: luksemburgiešu Valūta: eiro

7. Monako

Monako, formāli Monako Firstiste, ir mikrostats ar konstitucionālu monarhiju, kas atrodas Francijas dienvidos Rietumeiropā.

Galvaspilsēta: Monako Platība: 2,1 km² Valodas: franču Valūta: eiro

8. Nīderlande

Nīderlande, formāli Nīderlandes Karaliste, ir valsts Rietumeiropā. Valsts robežojas ar Ziemeļjūru ziemeļos un rietumos, Beļģiju dienvidos un Vāciju austrumos. Nīderlandē ietilpst arī Bonaire, Saba un Sint Eustatius pašvaldības Karību jūras reģionā.

Galvaspilsēta: Amsterdama Platība: 41 540 km² Valoda: holandiešu Valūta: eiro

9. Šveice

Šveice jeb oficiāli Šveices Konfederācija ir federācija Centrāleiropā, kas robežojas ar Franciju, Vāciju, Itāliju, Austriju un Lihtenšteinu.

Galvaspilsēta: Berne Platība: 41 280 km² Valodas: vācu, franču un itāļu Valūta: Šveices franks

Rietumeiropas valstu un to galvaspilsētu saraksts

Kā minēts iepriekš, Rietumeiropā ir 3 neatkarīgas valstis. To vidū lielākā valsts ir Vācija, bet mazākā – Monako. Pilns Rietumeiropas valstu saraksts ar galvaspilsētām  ir parādīts zemāk esošajā tabulā, sakārtots pēc pēdējā kopējā iedzīvotāju skaita.

Teritorijas Rietumeiropā

Rietumeiropas valstu karte

Īsa Rietumeiropas vēsture

Senās civilizācijas un agrīnā vēsture

Aizvēsturiskie laiki un pirmie iedzīvotāji

Rietumeiropā ar reģioniem, tostarp mūsdienu Franciju, Vāciju, Nīderlandi, Beļģiju un Šveici, ir bagāts aizvēsturisks mantojums. Paleolīta laikmetā bija agrīnas cilvēku apmetnes ar slavenajām Lasko alas gleznām Francijā, kas datētas ar aptuveni 17 000 gadu p.m.ē. Neolīta periods radīja lauksaimniecības praksi, kā rezultātā Bretaņā tika izveidotas pastāvīgas apmetnes un megalītas struktūras, piemēram, Karnaka akmeņi.

Ķeltu ciltis un romiešu iekarošana

Pirmajā tūkstošgadē pirms mūsu ēras Rietumeiropā dominēja ķeltu ciltis, piemēram, galli, briti un ibēri. Šīs ciltis izveidoja sarežģītas sabiedrības ar progresīviem metālapstrādes un tirdzniecības tīkliem. Romiešu Gallijas (mūsdienu Francija un apkārtējie reģioni) iekarošana sākās 58. gadā p.m.ē. Jūlija Cēzara vadībā, kā rezultātā šīs teritorijas tika iekļautas Romas impērijā. Romas periods atnesa urbanizāciju, infrastruktūras attīstību un kultūras asimilāciju, atstājot paliekošu mantojumu ceļu, akveduktu un latīņu valodu veidā.

Viduslaiki

Franku karaļvalstis un Karolingu impērija

Rietumromas impērijas pagrimums mūsu ēras 5. gadsimtā izraisīja ģermāņu karaļvalstu, īpaši franku, pieaugumu. Karaļa Klovisa I vadībā franki nodibināja spēcīgu karalisti Gallijā. Karolingu dinastija, īpaši Kārļa Lielā (768.–814. g. p.m.ē.) laikā, paplašināja Franku impēriju lielākajā daļā Rietumeiropas un Centrāleiropas, veicinot mācību un kultūras atdzimšanu, kas pazīstama kā Karolingu renesanse.

Feodālisms un Svētā Romas impērija

Karolingu impērijas sadrumstalotība izraisīja feodālisma attīstību, decentralizētu pārvaldības sistēmu, kuras pamatā bija zemes īpašumtiesības un vasaļi. Svētā Romas impērija, kas dibināta 962. gadā mūsu ēras pēc Otona I kronēšanas, centās atdzīvināt Kārļa Lielā impērijas mantojumu, lai gan tā joprojām bija brīva valstu konfederācija. Šajā periodā parādījās arī ietekmīgi klosteru centri un universitātes, veicinot Rietumeiropas intelektuālo un kultūras attīstību.

Renesanse un agrīnie modernie periodi

Renesanse un kultūras uzplaukums

Renesanse, kas sākās Itālijā 14. gadsimtā, līdz 15. gadsimtam izplatījās Rietumeiropā, izraisot kultūras un intelektuālo atdzimšanu. Francija, Zeme un Vācija kļuva par mākslas un zinātnes inovāciju centriem. Tādas figūras kā Leonardo da Vinči, Mikelandželo un Erasms sniedza nozīmīgu ieguldījumu mākslā, zinātnē un humānismā. Johanesa Gūtenberga iespiedmašīnas izgudrojums 15. gadsimta vidū radīja revolūciju zināšanu izplatībā.

Reformācija un reliģiskie konflikti

16. gadsimts atnesa protestantu reformāciju, ko aizsāka Mārtiņa Lutera 95 tēzes 1517. gadā. Šis reliģiskais satricinājums izraisīja Rietumu kristīgās pasaules sadrumstalotību un nozīmīgus politiskus un sociālus konfliktus, tostarp Trīsdesmitgadu karu (1618-1648). Vestfālenes miers 1648. gadā izbeidza karu un iedibināja valsts suverenitātes un reliģiskās tolerances principus, pārveidojot Rietumeiropas politisko ainavu.

Apgaismības un revolūciju laikmets

Apgaismība

18. gadsimta apgaismība bija intelektuālās un filozofiskās izaugsmes periods, kurā tika uzsvērts saprāts, indivīda tiesības un zinātniskā izpēte. Filozofi, piemēram, Voltērs, Ruso un Kants, ietekmēja politisko domu un veicināja mūsdienu demokrātijas principu attīstību. Apgaismības ideāli radīja pamatu revolucionārām kustībām visā Eiropā.

Franču revolūcija un Napoleona laikmets

Franču revolūcija (1789-1799) pamatīgi pārveidoja Rietumeiropu, gāžot monarhiju un izveidojot republiku, kuras pamatā ir brīvības, vienlīdzības un brālības principi. Sekojošais Napoleona Bonaparta uzplaukums izraisīja Napoleona karus (1803-1815), kas pārveidoja Eiropas politiskās robežas un izplatīja revolucionārus ideālus visā kontinentā. Vīnes kongress (1814-1815) mēģināja atjaunot stabilitāti un spēku līdzsvaru Eiropā pēc Napoleona sakāves.

Industrializācija un mūsdienu laikmets

Industriālā revolūcija

18. un 19. gadsimta beigās notika rūpnieciskā revolūcija, kas sākās Lielbritānijā un izplatījās visā Rietumeiropā. Šis periods atnesa ievērojamus tehnoloģiskos sasniegumus, urbanizāciju un ekonomisko izaugsmi, pārveidojot Rietumeiropas sabiedrības no agrārās uz industriālo ekonomiku. Dzelzceļi, rūpnīcas un jaunas saziņas metodes, piemēram, telegrāfs, mainīja ikdienas dzīvi un darbu.

Pasaules kari un to sekas

20. gadsimts iezīmējās ar diviem postošiem pasaules kariem. Pirmais pasaules karš (1914-1918) izraisīja milzīgus cilvēku zaudējumus un politiskus satricinājumus, kas noveda pie impēriju sabrukuma un valstu robežu pārzīmēšanas. Otrajam pasaules karam (1939-1945) bija vēl dziļāka ietekme, izraisot plašu iznīcināšanu un novedot pie Vācijas sadalīšanas un aukstā kara kārtības nodibināšanas. Pēckara periodā radās Eiropas Savienība (ES), kuras mērķis ir veicināt ekonomisko sadarbību un novērst konfliktus nākotnē.

Mūsdienu norises

Eiropas integrācija

20. gadsimta otrajā pusē un 21. gadsimta sākumā ir raksturīga pieaugoša Eiropas integrācija. Eiropas Ekonomikas kopienas (EEK) izveidošana 1957. gadā, kas pārtapa par ES, ir veicinājusi ekonomisko sadarbību, politisko stabilitāti un vienotā tirgus izveidi. Rietumeiropas valstis ir spēlējušas vadošo lomu šajā procesā, veicinot vienotības un kolektīvās drošības politiku.

Mūsdienu izaicinājumi

Rietumeiropa šodien saskaras ar daudzām problēmām, tostarp ekonomiskajām atšķirībām, migrācijas problēmām un populistu kustību pieaugumu. Reģions turpina cīnīties ar Brexit sekām, vides ilgtspējību un globalizācijas ietekmi. Neskatoties uz šiem izaicinājumiem, Rietumeiropa joprojām ir pasaules līdere kultūras, ekonomikas un politikas jomā.