Valstis Rietumāfrikā
Cik daudz nāciju Rietumāfrikā
Rietumāfrika, kas atrodas Āfrikas rietumu daļā, sastāv no 16 valstīm. Šeit ir visu Rietumāfrikas valstu saraksts alfabētiskā secībā: Benina, Burkinafaso, Kaboverde, Kotdivuāra, Gambija, Gana, Gvineja, Gvineja-Bisava, Libērija, Mali, Mauritānija, Nigēra, Nigērija, Senegāla, Sjerraleone, un Togo. Starp tiem, no kuriem divi pieder PALOP (Kaboverde un Gvineja-Bisava):
1. Benina
Benina ir Rietumāfrikas valsts, kas agrāk bija Francijas kolonija, un tāpēc franču valoda ir valsts oficiālā valoda. Valstī dzīvo vairāk nekā 10 miljoni cilvēku, un valsts ir republika.
 |
|
2. Burkinafaso
Burkinafaso ir štats Rietumāfrikā, kas robežojas ar Beninu, Kotdivuāru, Ganu, Mali, Nigēru un Togo. Valsts galvenokārt sastāv no savannas, un Burkinafaso dzīvo vairāk nekā 15 miljoni cilvēku.
 |
|
3. Kaboverde
Kaboverde, formāli Kaboverdes Republika, ir valsts, kas aptver arhipelāgu Atlantijas okeānā, apmēram 500 kilometrus uz rietumiem no Kaboverdes Āfrikas kontinentālajā daļā.
 |
|
4. Kotdivuāra
Kotdivuāra ir republika Rietumāfrikā pie Atlantijas okeāna, kas robežojas ar Burkinafaso, Ganu, Gvineju, Libēriju un Mali. Valsts ir bijusī Francijas kolonija, un valsts ir veiksmīga futbola valsts.
 |
|
5. Gambija
Gambija, formāli Gambijas Republika, ir valsts Rietumāfrikā pie Atlantijas okeāna, kas robežojas ar Senegālu, kas papildus krasta līnijai ieskauj valsti. Gambija ir mazākā valsts uz virsmas Āfrikas kontinentā.
 |
|
6. Gana
Gana, formāli Ganas Republika, ir republika Rietumāfrikā. Valsts robežojas ar Kotdivuāru rietumos, Burkinafaso ziemeļos, Togo austrumos un Gvinejas līci dienvidos.
 |
|
7. Gvineja
Gvineja, formāli Gvinejas Republika, ir valsts Rietumāfrikā. Gvineja atrodas Atlantijas okeāna piekrastē starp Gvineju-Bisavu un Sjerraleoni un robežojas ar Senegālu un Mali ziemeļos, Kotdivuāru austrumos un Libēriju dienvidos.
 |
|
8. Gvineja-Bisava
Gvineja-Bisava, formāli Gvinejas-Bisavas Republika, ir valsts Rietumāfrikā ar piekrasti līdz Atlantijas okeānam. Valsts, bijusī Portugāles kolonija Portugāles Gvineja, robežojas ar Senegālu ziemeļos, Gvineju dienvidos un austrumos.
 |
|
9. Libērija
Libērija, formāli Libērijas Republika, ir valsts Rietumāfrikā Atlantijas okeāna piekrastē, kas robežojas ar Gvineju, Sjerraleoni un Kotdivuāru. Libērija ir Āfrikas vecākā republika un otra vecākā neatkarīgā valsts pēc Etiopijas.
 |
|
10. Mali
Mali, formāli Mali Republika, ir piekrastes valsts Rietumāfrikā. Mali, septītā lielākā valsts Āfrikā, robežojas ar Alžīriju ziemeļos, Nigēru austrumos, Burkinafaso un Kotdivuāru dienvidos, Gvineju dienvidrietumos un Senegālu un Mauritāniju rietumos. 2009. gada tautas skaitīšanā iedzīvotāju skaits bija 14,5 miljoni.
 |
|
11. Mauritānija
Mauritānija, formāli Mauritānijas Islāma Republika, ir valsts Āfrikas ziemeļrietumos, kas robežojas ar Alžīriju, Mali, Senegālu, Rietumsahāru un Atlantijas okeānu. Valsts robežojas arī ar Maroku kopš 1976. gada 27. februāra, kad Maroka okupēja Rietumsahāru.
 |
|
12. Nigēra
Nigēra, formāli Nigēras Republika, ir valsts Rietumāfrikas iekšienē, kas robežojas ar Alžīriju, Beninu, Burkinafaso, Lībiju, Mali, Nigēriju un Čadu. Valsts nosaukta pēc Nigēras upes, kas tek cauri apgabala dienvidrietumu stūrim.
 |
|
13. Nigērija
Nigērija, formāli Nigērijas Federatīvā Republika, ir valsts Rietumāfrikā, kas sastāv no trīsdesmit sešiem štatiem un tās tā dēvētās federālās galvaspilsētas teritorijas Abudžas. Nigērija ir Āfrikas visvairāk apdzīvotā valsts un septītā lielākā valsts pasaulē.
 |
|
14.Senegāla
Senegāla, formāli Senegālas Republika, ir vistālāk rietumu valsts Āfrikas kontinentā, kas atrodas Atlantijas okeānā. Valsts robežojas ar Gambiju, Gvineju, Gvineju-Bisavu, Mali un Mauritāniju.
 |
|
15. Sjerraleone
Sjerraleone, formāli Sjerraleones Republika, ir štats Rietumāfrikā. Tā robežojas ar Gvineju ziemeļos un Libēriju dienvidos un ar Atlantijas okeānu rietumu krastā.
 |
|
16. Togo
Togo, formāli Togo Republika, ir valsts Rietumāfrikā, kas robežojas ar Ganu rietumos, Beninu austrumos un Burkinafaso ziemeļos. Uz dienvidiem valstij ir īsa piekrastes josla virzienā uz Gvinejas līci, kur atrodas galvaspilsēta Lomē.
 |
|
Rietumāfrikas valstis pēc iedzīvotāju skaita un to galvaspilsētām
Kā minēts iepriekš, Rietumāfrikā ir sešpadsmit neatkarīgas valstis. No tām lielākā valsts ir Nigērija un mazākā ir Kaboverde iedzīvotāju skaita ziņā. Pilns Rietumāfrikas valstu saraksts ar galvaspilsētām ir parādīts zemāk esošajā tabulā, sakārtots pēc jaunākā kopējā iedzīvotāju skaita.
| Rangs | Valsts | Populācija | Zemes platība (km²) | Kapitāls |
| 1 | Nigērija | 200 963 599 | 910 768 | Abudža |
| 2 | Gana | 30 280 811 | 227 533 | Akra |
| 3 | Kotdivuāra | 25 823 071 | 318 003 | Jamussukro |
| 4 | Nigēra | 22 314 743 | 1 266 700 | Niameja |
| 5 | Burkinafaso | 20 870 060 | 273 602 | Vagadugu |
| 6 | Mali | 19 973 000 | 1 220 190 | Bamako |
| 7 | Senegāla | 16 209 125 | 192 530 | Dakāra |
| 8 | Gvineja | 12 218 357 | 245 717 | Konakri |
| 9 | Benina | 11 733 059 | 114 305 | Porto-Novo |
| 10 | Sjerraleone | 7 901 454 | 71 620 | Frītauna |
| 11 | Iet | 7 538 000 | 54 385 | Lome |
| 12 | Libērija | 4 475 353 | 96 320 | Monrovija |
| 13 | Mauritānija | 4 077 347 | 1 025 520 | Nuakšota |
| 14 | Gambija | 2 347 706 | 10 000 | Bandžula |
| 15 | Gvineja-Bisava | 1 604 528 | 28 120 | Bisava |
| 16 | Kaboverde | 550 483 | 4033 | Praia |
Rietumāfrikas valstu karte
Īsa Rietumāfrikas vēsture
Senās karaļvalstis un impērijas
Rietumāfrika, ar kultūru un vēsturi bagāts reģions, ir bijusi mājvieta daudzām ietekmīgām karaļvalstīm un impērijām. Viena no agrākajām zināmajām civilizācijām reģionā ir Nok kultūra, kas mūsdienu Nigērijā uzplauka no aptuveni 1000. g. p.m.ē. līdz 300. gadiem p.m.ē. Nokas iedzīvotāji ir slaveni ar savām terakotas skulptūrām un agrīnajām dzelzs apstrādes tehnoloģijām, kas lika pamatu nākotnes sabiedrībai šajā reģionā.
Ganas impērija
Ganas impērija, kas pazīstama arī kā Wagadou, bija viena no pirmajām lielākajām impērijām Rietumāfrikā. Izveidota aptuveni 6. gadsimtā pēc mūsu ēras, tā uzplauka līdz 13. gadsimtam. Ganas impērija, kas atrodas mūsdienu Mauritānijas dienvidaustrumos un Mali rietumos, kontrolēja nozīmīgus tirdzniecības ceļus un bija slavena ar savu bagātību, īpaši zeltā. Impērijas galvaspilsēta Kumbi Saleh bija nozīmīgs tirdzniecības un islāma mācību centrs.
Mali impērija
Ganas impērijas noriets pavēra ceļu Mali impērijas uzplaukumam 13. gadsimtā. Mali impērija, kuru dibināja Sundiata Keita, sasniedza savu kulmināciju Mansa Musas (apmēram 1312-1337) vadībā, kas ir viena no bagātākajām personām vēsturē. Mansa Musa slavenais svētceļojums uz Meku 1324. gadā demonstrēja impērijas milzīgo bagātību un veicināja islāma izplatību. Timbuktu, lielākā Mali impērijas pilsēta, kļuva par slavenu islāma stipendiju un tirdzniecības centru.
Songhai impērija
Songhai impērija nomainīja Mali impēriju 15. gadsimta beigās. Tādu valdnieku kā sunnītu Ali un Askia Muhameda vadībā Songhai impērija kļuva par vienu no lielākajām un spēcīgākajām impērijām Āfrikas vēsturē. Tās galvaspilsēta Gao bija rosīgs tirdzniecības un kultūras centrs. Songhai impērija kontrolēja kritiskos Sahāras tirdzniecības ceļus, tirgojot zeltu, sāli un citas preces. Impērijas pagrimums sākās 16. gadsimta beigās pēc Marokas iebrukuma.
Transsahāras tirdzniecība un islāma ietekme
Transsahāras tirdzniecības ceļi bija vitāli svarīgi Rietumāfrikas impēriju labklājībai. Šie maršruti veicināja preču, ideju un kultūru apmaiņu starp Ziemeļāfriku, Tuvajiem Austrumiem un Rietumāfriku. Zelts, sāls un vergi bija viena no galvenajām tirgotajām precēm. Islāma ieviešanai un izplatībai bija nozīmīga loma reģiona kultūras, izglītības un politisko struktūru veidošanā. Islāma zinātnieki un tirgotāji izveidoja mācību centrus un mošejas, veicinot reģiona intelektuālo un reliģisko attīstību.
Eiropas izpēte un vergu tirdzniecība
Eiropas kontakti ar Rietumāfriku aizsākās 15. gadsimtā ar tādiem portugāļu pētniekiem kā princis Henrijs Navigators, kurš meklēja jaunus tirdzniecības ceļus un zelta avotus. Portugāļi piekrastē izveidoja tirdzniecības punktus, kas drīz kļuva par transatlantiskās vergu tirdzniecības centriem. Dažu nākamo gadsimtu laikā miljoniem afrikāņu tika piespiedu kārtā aizvesti no Rietumāfrikas uz Ameriku, izraisot ievērojamus sociālos un ekonomiskos traucējumus.
Koloniālais periods
19. gadsimtā pastiprinājās Eiropas kolonizācija Rietumāfrikā, ko iezīmēja Berlīnes konference 1884.–1885. gadā, kur Eiropas lielvaras sadalīja Āfriku kolonijās. Francija, Lielbritānija, Vācija un Portugāle izveidoja kontroli pār dažādām Rietumāfrikas daļām, izraisot pamatīgas izmaiņas reģiona politiskajā, sociālajā un ekonomiskajā vidē.
Koloniālā vara radīja infrastruktūras attīstību, bet arī ekspluatāciju un pretestību. Franči kontrolēja lielas teritorijas, tostarp mūsdienu Senegālu, Mali, Burkinafaso un Kotdivuāru. Briti izveidoja kolonijas Nigērijā, Ganā, Sjerraleonē un Gambijā. Vācija un Portugāle arī pretendēja uz teritorijām šajā reģionā.
Neatkarības kustības
20. gadsimta vidus bija intensīvas cīņas par neatkarību Rietumāfrikā periods. Otrā pasaules kara beigas un pieaugošais pieprasījums pēc pašnoteikšanās izraisīja dekolonizācijas centienus visā kontinentā. Gana Kwame Nkrumah vadībā kļuva par pirmo Subsahāras Āfrikas valsti, kas ieguva neatkarību 1957. gadā. Šis sasniegums iedvesmoja citas reģiona valstis meklēt brīvību no koloniālās varas.
Līdz 1960. gadiem lielākā daļa Rietumāfrikas valstu bija ieguvušas neatkarību. Līderi, piemēram, Nnamdi Azikiwe Nigērijā, Ahmeds Sekou Touré Gvinejā un Leopolds Sédars Senghors Senegālā spēlēja galveno lomu savu valstu neatkarības kustībās. Tomēr periodu pēc neatkarības iegūšanas iezīmēja būtiski izaicinājumi, tostarp politiskā nestabilitāte, militārie apvērsumi un civilie konflikti.
Izaicinājumi un norises pēc neatkarības atjaunošanas
Laikmetu pēc neatkarības atjaunošanas Rietumāfrikā raksturo gan progress, gan neveiksmes. Daudzas valstis saskārās ar grūtībām izveidot stabilu pārvaldību, kas izraisīja autoritāras varas periodus, ekonomiskās problēmas un sociālos nemierus. Pilsoņu kariem tādās valstīs kā Libērija, Sjerraleone un Kotdivuāra bija postoša ietekme uz to iedzīvotājiem un ekonomiku.
Neskatoties uz šīm problēmām, Rietumāfrika pēdējo desmitgažu laikā ir guvusi ievērojamus panākumus. Reģionālajām organizācijām, piemēram, Rietumāfrikas valstu ekonomikas kopienai (ECOWAS), ir bijusi izšķiroša loma ekonomiskās integrācijas, miera un stabilitātes veicināšanā. Ekonomisko izaugsmi tādās valstīs kā Nigērija, Gana un Senegāla ir veicinājušas tādas nozares kā nafta, lauksaimniecība un pakalpojumi.
Mūsdienu problēmas un nākotnes perspektīvas
Mūsdienās Rietumāfrika saskaras ar daudzām problēmām un iespējām. Politiskā nestabilitāte, korupcija un ekonomiskā nevienlīdzība joprojām ir nozīmīgas problēmas. Turklāt reģions cīnās ar drošības apdraudējumiem, ko rada ekstrēmistu grupas Sāhelā, un klimata pārmaiņu ietekmi, kas ietekmē lauksaimniecību un iztikas līdzekļus.
Tomēr arī Rietumāfrikai ir milzīgs potenciāls. Reģiona jaunie un dinamiskie iedzīvotāji arvien vairāk iesaistās uzņēmējdarbībā, tehnoloģijās un aktivitātē. Centieni uzlabot pārvaldību, izglītību un infrastruktūru ir būtiski ilgtspējīgai attīstībai. Bagātīgais kultūras mantojums kopā ar tās iedzīvotāju izturību un radošumu piedāvā daudzsološu nākotni Rietumāfrikai.
